OAB ielūkojas Aizputes SERDĒ
“Pastāvēs, kas mainīsies” – sekojot šiem latviešu klasiķa vārdiem arī Ogres Attīstība Biedrība meklē iespējas iepazīt citu, līdzīgas ievirzes biedrību pieredzi un veiksmes stāstus, lai attīstītos paši. Ceļš cauri Kurzemei ir košu vasaras krāsu pilns, un to valdzinājumam nespējam pretoties arī mēs. Aktivitātes, kas vērstas uz organizācijas attīstību, pieredzes apmaiņu un tīklošanos organizētas projekta “OAB ok” (Nr. AIF/2021/IK/213) ietvaros, ko finansē Islande, Lihtenšteina un Norvēģija caur EEZ un Norvēģijas grantu programmu “Aktīvo iedzīvotāju fonds”.
Šoreiz dodamies uz Aizputi – jauku Kurzemes mazpilsētu, kurā jau 20 gadus aktīvi darbojas starpnozaru mākslas grupa Serde. Serdes galvenie darbības virzieni ir kultūras mantojuma izpēte un atjaunošana, mākslinieku rezidences un tradicionālās kultūras studijas. Šīs aktivitātes daļēji sakrīt ar Ogres Attīstības Biedrības interesēm un darbības virzieniem, tādēļ vēlamies uzzināt visu sīkāk.
Vienu no Serdes dibinātājām un tās dzīvo “motoru” Signi Pucenu sastopam Aizputes tūrisma un informācijas centrā, kur iepazīstam gan šeit izveidoto Aizputes Tautas teātra aktrises Valdas Jēriņas veidoto padomju laika leļļu un citu rotaļlietu ekspozīciju, gan ogrēnietes, keramiķes Sarmītes Mundes Aizputes vecpilsētas zīmējumus, kas rotā centra sanāksmju zāli. Nelielā Aizpute steidzīgākiem ceļotājiem parasti ātri pazib garām, tāpēc šoreiz izmantojam Signes piedāvāto iespēju tuvāk iepazīt tās vēsturi un cilvēkstāstus.
Turpat blakus Aizputes Tūrisma informācijas centram atrodas kultūras nams – agrākie Aizputes ebreju lūgšanu nami, kas 1941.gada vasarā pēc vācu okupācijas kļuva par pēdējo pieturas punktu iznīcināšanai nolemtajiem pilsētas un tās apkārtnes ebrejiem. Par bijušo godību liecina tas, ka lūgšanu nami bijuši divi – viens darba dienām un viens svētkiem un tikai padomju laikā abas ēkas apvienotas, izveidojot tās par vienu objektu, telpas pārbūvējot vietējā kultūras nama vajadzībām.
Raugoties uz vecās sinagogas pārbūvēto sieviešu balkonu un vēl palikušajām koka konstrukcijām, ar debesu un mākoņu attēlu fragmentiem, var nojaust greznību, kas šeit valdījusi senāk.
Lieliska vieta, lai palūkotos uz pilsētu, ir bijušais ūdenstornis – industriālā mantojuma saglabāšanas programma ļāvusi pašvaldībai tagad jau nevajadzīgo ūdensapgādes būvi pārveidot par tūrisma objektu, kas piedāvā lielisku skatu uz pilsētas centru, ieskatu pilsētas saimnieciskās dzīves vēsturē, kā arī kalpo aktīvā tūrisma vajadzībām – piedzīvojumu kārākajiem ceļotājiem no torņa skatu platformas zemi iespējams sasniegt nolaižoties ar virvi.
Tebras upe, kas vijas cauri pilsētai, vēstures gaitā ir kalpojusi gan par robežu kuršu zemēm, gan dalījusi teritorijas starp Livonijas ordeni un Kurzemes bīskapiju viduslaikos. Tā nu mūsdienās Tebras labajā krastā, Baznīckalnā, bijušā kuršu pilskalna vietā slejas mūra baznīca – paliekas no Kurzemes bīskapijas domkapitula pils ar baznīcu, bet tai pretī, upes kreisajā krastā ir redzamas Livonijas ordeņa Aizputes pils drupas. Aizputes skats ar ordeņpili un baznīcu ap 1860. Autors V. Štafenhāgens. Pils bija apdzīvota vēl padomju laikā, kad senajās pils ēkās bija ierīkoti dzīvokļi un kopmītnes, taču vēlāk ēkas tika pamestas un pils lēnām degradējās, līdz 20.gadsimta deviņdesmito gadu beigās tika uzsākta tās mūru konservācija. Latvijas mākslas vēsturē pils ir zīmīga ar savu unikālo dekoratīvo apmetuma apdari sgrafito tehnikā, kas vietām vēl nojaušama virs pils vārtiem. Par ordeņpils vēsturi Aizputes iedzīvotājiem un tūristiem kopš 2017.gada atgādina “Bruņinieks” – mākslinieka Kārļa Alaiņa autordarbs, viens no Serdes organizēto čuguna liešanas simpoziju rezultātiem, kas no pilskalna augstumiem noraugās uz pilsētu. Bruņinieks Aizputē jau ir kļuvis par savējo – tas tiek uzposts uz svētkiem un svarīgākajos dzīves momentos arī attiecīgi ietērpts, piemēram, pasaules hokeja čempionāta laikā tas “nēsāja” Latvijas hokeja izlases spēlētāju kreklu. Tāpat pilsētvidē ir iedzīvojusies arī japāņu mākslinieka veidotā “Panda” – vēl viena Serdes organizētā starptautiskā mākslinieku simpozija rezultāts. Pēc pilsētas centra apskates viesojamies biedrības “štābā” – senā dzīvojamajā ēkā Atmodas ielā 9.
Lai gan nav datu par sākotnējo ēkas celšanas gadu, tās vēsture rēķināma no 18.gadsimta, kad sākās Aizputes pilsētas attīstība ārpus tās sākotnējām viduslaiku robežām. 19.gadsimtā ēka piedzīvojusi vairākas pārbūves, to arvien paplašinot un pārbūvējot. Laika gaitā ēkas pirmais stāvs izmantots gan dažādu veikalu, restorāna, kantora telpu un pat sveču darbnīcas vajadzībām, bet augšstāvā izbūvētas dzīvojamās telpas un šādā veidā tā izmantota līdz pat 1995.gadam, kad tā tika pilnībā pamesta. Tukšo ēku un tās pagalmā esošo vēsturisko, pildrežģa tehnikā celto saimniecības ēku Aizputes pašvaldība bija plānojusi nojaukt kā sliktā stāvokli esošus graustus, bet 2002.gadā tos ieguva biedrība un uzsāka to glābšanu. Tagad katru gadu Serde organizē restaurācijas darbnīcas un speciālistu vadībā pamazām atjauno abas senās ēkas. Attīrot ēku no veiktajām pārbūvēm un uzkrātajiem atkritumiem, ēka atguvusi sākotnējo plānojumu. Vietām griestos un grīdā vēl arvien redzamas pēdas no padomju laikā izbūvētajām starpsienām, bet par ēkas garo un sarežģīto būvvēsturi vislabāk stāsta saglabājušās jumta konstrukcijas. Darbu gaitā atklāts interesants griestu gleznojums, kas attiecas uz jūgendstila periodu, taču, iespējams, ka zem šī perioda apdares slēpjas vēl senāki dekoratīvās apdares slāņi.
Pateicoties biedrības aktivitātēm, šīs senās ēkas Aizputes centrā atgriezušās pilsētas ainavā, kalpojot ne vien par mājvietu Pucenu ģimenei, bet arī kā biedrības un tās organizēto aktivitāšu centrs Aizputē. Te izveidota keramikas darbnīca, no Rīgas uz Aizputi Latvijā pazīstamais fotogrāfs Mācis Bendiks ir pārcēlis savu fotolaboratoriju un sadarbībā ar fotogrāfiem Imantu Ķīkuli un Ģirtu Jēkabsonu Aizputē organizē analogās melnbaltās fotogrāfijas meistardarbnīcas.
Serde bijusi celmlauzis nevalstisko organizāciju vidū, kas sākusi aktīvu un atraktīvu darbu ar nemateriālo kultūrvēsturisko mantojumu, tostarp arī tādu, ko par tādu līdz šim neuzskatīja. Kā piemērs tam ir projekts “Točka” 2006.gadā, kura laikā biedrības dalībnieki vispirms dokumentēja stiprā alkohola iegūšanas tradīcijas mājas apstākļos Latvijā un pēc tam jau demonstrēja tās publiski dažādos pasākumos, piemēram, mākslas festivālā “Baltā nakts” Latvijā (jāpiebilst, ka 21.gadsimta pirmajā desmitgadē Latvijas likumdošana aizliedza ne-rūpniecisku alkoholisko dzērienu izgatavošanu). Starptautiski tas kļuva par projektu “Moonshine”, kas tika izrādīts “Uber-lebenskunst” Vācijā, “Art & Agriculture” Zviedrijā, “Future is Domestic” Īrijā, “Art Depa” Igaunijā, “Auawirleben” un “Belluard Bollwerk” Šveicē. Izpētes rezultāti ar nosaukumu “Brandava gatavošana Viduskurzemē” tika publicēti vienā no Serdes “burtnīcām”, kas arī ir kļuvušas par biedrības “firmas zīmi”, tajās atspoguļojot savāktos un apstrādātos projektu materiālus. Kopš 2007.gada līdz šodienai ir izdotas jau 23 burtnīcas par vēsturi (Aizputnieku stāsti par ebrejiem/Narrative about the Jews of Aizpute, Slēgtās zonas stāsti/Stories of Forbidden Zone, Baškīrijas siguldiešu stāsti, Suitu stāsti, Rībeņu nūvoda stāsti Nr.1 un Nr.2, Gaujas plostnieki), novadpētniecību un nemateriālo kultūras mantojumu (Alus gatavošana, Cūku bēres/Pig Funeral, Māzdārziņi, Zaļlumballes, Tautas aptieka, Bērni, Vācēju kultūra Viduskurzemē/Foraging in Central Kurzeme, Mirdza Birzniece.Novadpētniecība, Siguldas gidu stāsti). Jāpiebilst, ka projekts “Točka”/“Moonshine” ieguva ne vien lielu publikas uzmanību, bet arī oficiālu atzinību Latvijā, 2007.gadā saņemot Lielo folkloras gada balvu nominācijā “Jaunrade tradīcijā”. Šī tēma tālāk turpinājusies citu ikdienas tradīciju un prasmju izpētē un darbnīcu organizēšanā – mājas alus darīšana, ārstniecības augu izpētē “Tautas aptiekas” projektā, mazdārziņu tradīciju izpētē un ”Brīvības dārza” ierīkošanā Vidzemes tirgū Rīgā, 2014.gadā, kad Rīga bija Eiropas kultūras galvaspilsētas.
Piedaloties starptautiskajā projektā “Frontiers in Retriet”, Serde iekļāvusies septiņu mākslas rezidenču tīklā, kurā katru gadu tiek uzaicināts kāds no projektā apstiprinātajiem māksliniekiem, lai tie dalītos ar savu iepriekšējo pieredzi citās rezidencēs, veiktu konkrētās vietas izpēti un tās rezultātā veidotu savu mākslas darbu. Šādā veidā Serdē ir darbojušies pieci mākslinieki, kas pievērsušies Aizputes mazpilsētas vides un ekoloģijas izpētei un pēc tam radījuši savus darbus.
Serde savā darbībā ir spējusi piesaistīt dažādu fondu projektu līdzekļus pilsētas kultūrvēsturiskā mantojuma izpētei un pilsētvides uzlabošanai, kā arī atvest uz Kurzemes mazpilsētu daudzveidīgas mākslinieku, ekspertu un brīvprātīgo komandas, kas Aizputes vārdu ir ierakstījuši pasaules kartē. Biedrība pasākumi – nemateriālā kultūras mantojuma prasmju darbnīcas, simpoziji un ikgadējais mākslas un amatniecības gadatirgus “Āboļošana” veicina kultūru mijiedarbību, kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšanu un bagātina pilsētas ikdienas dzīvi. Biedrības darba rezultātā ieguvēja ir ne vien Aizpute, bet arī citas pilsētas un novadi Latvijā, kuros Serde veikusi savas aktivitātes mākslā, novadpētniecībā un nemateriālā kultūras mantojuma (tradīciju, prasmju) izpētē un fiksēšanā. Šie ir fantastiski panākumi, ko aktīvā un ilggadīgā darbā sasniegusi neliela domubiedru grupa. Kā augstākais novērtējums Serdes darbībai ir UNESCO Ģenerālās asamblejas akreditācija, kas šo biedrību, kā vienīgo Baltijas valstu nevalstisko organizāciju, iekļāvusi kā padomdevēja institūciju nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanas jomā.
