Kā pilnvērtīgi piedalīties Latvijas sabiedrības dzīvē?

Paneļdiskusijā, kas notika LNS projekta “Demokrātijas kultūras laboratorija” ietvaros, piedalījās pārstāvji no Tiesībsarga biroja, Vieglās valodas aģentūras un organizācijas  “Apeirons”.

Diskusijas sākumā LNS viceprezidents Ivars Kalniņš skaidroja, kas ir pilsoniskā sabiedrība, un uzsvēra, ka savu jautājumu risināšanā svarīgi būt neatlaidīgiem, jo problēmu nevar atrisināt īsā laikā. “Mums, nedzirdīgajiem, ir jābūt aktīvākiem, lai sabiedrība redz, ka spējam kaut ko panākt,” uzsvēra Ivars Kalniņš.

Pēc tam projekta vadītāja un diskusijas moderatore Aija Sannikova aicināja klātesošos diskutēt par iekļaušanos un līdzdarbošanos sabiedrībā.

Ar labās prakses piemēriem dalījās LNS Liepājas reģionālās biedrības tulks Ainārs Ostvalds. Viņš pastāstīja, kā Liepājas pilsētas pašvaldība atbalsta nedzirdīgo biedrību. Spilgtākais piemērs – liepājniekiem ir videoziņas zīmju valodā par Liepājas pašvaldības aktualitātēm un tās tiek publicētas pašvaldības mājaslapā. Pašvaldība arī nodrošina tulkojumu zīmju valodā valsts svētku un Jaungada sagaidīšanas pasākumā Liepājā. Tāpat nedzirdīgie var vērot pasākumu “Gada liepājnieks”, jo tam ir nodrošināts tulkojums zīmju valodā.

Dalībnieki centās rast atbildi uz jautājumu, kāpēc Liepājas praksi nepārņem citas pašvaldības. Pašvaldības nedzirdīgo biedrības galvenokārt atbalsta ar finansējumu, bet mazāk domājušas par publisko pasākumu pieejamību nedzirdīgiem cilvēkiem.

Vieglā valoda ir viens no veidiem, kā veicināt nedzirdīgo cilvēku vienlīdzīgu līdzdalību pašvaldībās un valstī notiekošajos procesos. Vieglās valodas aģentūras vadītāja Irīna Meļņika skaidroja, ka vieglā valoda ir īpašs veids, kā pasniegt informāciju, lai tā būtu vieglāk saprotama arī cilvēkiem, kuriem ir grūtības uztvert valodu, izprast tekstu. Īsi, vienkārši teikumi, nekādas liekvārdības un birokrātisku samudžinājumu. “Katras pašvaldības mājaslapā jābūt informācijai vieglajā valodā,” uzsvēra Irīna Meļņika.

Klātesošie atzina, ka tulku trūkums ir galvenā problēma, kāpēc nedzirdīgie neiesaistās pasākumos ārpus biedrības. Valmieras biedrības vadītāja Dace Lāce atzina: “Tikties ar Pensionāru biedrības un citu biedrību vai pašvaldību pārstāvjiem varu tikai tad, ja man ir tulks.”

Ivars Kalniņš uzsvēra Starptautiskā jaunā teātra festivāla "Homo Novus” labo praksi – programmā katram pasākumam pievienota informācija par pieejamību simbolu veidā. Ja iepretim pasākumam ir simbols ar šķelto ausi, tad tas ir piemērots nedzirdīgiem un vājdzirdīgiem apmeklētājiem. Šo praksi vajadzētu pārņemt arī pašvaldībām.

Diskusijās grupās dzimst jaunas idejas

Pasākuma otrajā daļā notika diskusijas grupās. Dalībnieki, sadalījušies četrās grupās, sprieda, kā un ar ko sadarboties un kāpēc līdzdarboties ar kādu izvēlēto organizāciju. Katras grupas darba noslēgumā bija izveidots garš saraksts ar organizācijām, ar kurām gribētu sadarboties, un ar jaunām organizācijām, kuras vajadzētu izveidot, lai pārstāvētu nedzirdīgo un vājdzirdīgo cilvēku intereses. Tas bija stimuls nedzirdīgiem biedriem domāt plašāk – iziet ārpus LNS rāmjiem un ieraudzīt daudz citu organizāciju, ar kurām var sadarboties gan biedrības līmenī, gan individuāli.

Ko vēlamies panākt

Uz jautājumu, kas būtu pirmais, ko gribētu paveikt, Vilhelmīne Vicinska atbildēja, ka tā ir informācijas pieejamība pašvaldībā un muzejos. Šādās vietās pamatinformācijai jābūt arī zīmju valodā. Noteikti jābūt videogidam zīmju valodā Latvijas populārākajos muzejos, piemēram, Turaidas muzejrezervātā, uzskata Smiltenes biedrības valdes locekle Lida Šilinska. Tāpat Lida un Ilze Jaunzeme minēja nepieciešamību ātrās ēdināšanas iestādēm (Mackdonald, Hesburger) padomāt par nedzirdīgo cilvēku apkalpošanu.

Kāpēc grūti izteikt savu viedokli

Diskusijā vairākkārt tika uzsvērts, ka nedzirdīgajiem ir grūti izteikt savu viedokli, kas ir svarīgi pilsoniskajai līdzdalībai. Tam piekrīt Māra Kursīte, viena no LNS biedru jaunās paaudzes, kas uzmanīgi sekoja diskusijai. “Nedzirdīgajiem ir grūti arī uzdot jautājumu, jo domā, ka tas var būt muļķīgs vai lieks. Labāk neuzdot, lai nekristu kaunā. Man pašai tā ir gadījies – tēma interesanta, labprāt kaut ko pajautātu, bet kautrējos to darīt. It sevišķi lielas auditorijas priekšā neesmu gatava piecelties un uzdot jautājumu. Domāju, ka, ja skolā mums mācītu, kā diskutēt un uzdot jautājumu publiskā vietā, tad es spētu to izdarīt. Tāpat svarīgi, lai nedzirdīgā uzdotais jautājums zīmju valodā būtu pareizi iztulkots. Tāpēc, vai es uzdošu jautājumu, ir atkarīgs no tā, kāds tulks tajā brīdī tulko,” domās dalījās Māra.

Secinājumi

Pasākuma noslēgumā projekta vadītāja Aija Sannikova, apkopojot izskanējušās problēmas, idejas un priekšlikumus, secināja, ka nedzirdīgiem cilvēkiem jau šobrīd tiek sniegta liela palīdzība pilsoniskās iekļaušanās jomā, tomēr ne vienmēr rezultāts sakrīt ar vēlamo. Lai palielinātu nedzirdīgo cilvēku iesaisti pilsoniskā sabiedrībā, ir jāturpina izglītot gan sabiedrību, gan nedzirdīgos cilvēkus, jāpalielina pašu nedzirdīgo cilvēku aktivitāte, izpratne par  savām tiesībām un pienākumiem kā Latvijas pilsoņiem.

Informācija: www.lns.lv