Intervija ar Norvēģijas pilsoniskā sektora līderiem Pēru Halvorsenu un Strulu Bjerkakeru
2022.gada septembrī Aktīvo iedzīvotāju fonda finansētās divpusējās sadarbības iniciatīvas ietvaros pēc Latvijas Vācu savienības (LVS) uzaicinājuma Latvijā teju nedēļu uzturējās ilggadēji Norvēģijas pilsoniskā sektora līderi Pērs Halvorsens (AS Fjellugla Kompetanse) un Strula Bjerkakers (Bjerkaker LearningLab). Daudzas vizītes nevalstiskajās organizācijās (Rīgā, Kandavā, Kuldīgā, Liepājā, Klaipēdā), iepazīšanās ar Nevalstisko organizāciju un Ministru kabineta sadarbības memoranda modeli, reģionālie apmeklējumi un pat raidījumu ieraksti Latvijas Radio studijā – Norvēģijas delegācijai bija gana saspringts grafiks, tāpēc vizītes noslēgumā aicinājām viesus uz sarunu un refleksiju par pieredzēto Latvijā, kā arī idejām par tālāko nevalstiskā sektora attīstību.
Jūs Latvijā esat pavadījuši aptuveni nedēļu, tiekoties ar Latvijas nevalstisko organizāciju pārstāvjiem un redzot, kā tiek īstenoti projekti. Kādi ir jūsu iespaidi?
S.Bjerkakers: Mēs satikām visu paaudžu pārstāvjus. Piemēram, ja runājam par skolas vecuma jauniešiem, kopumā redzējām labu motivāciju. Daži jaunieši pēc mūsu uzstāšanās pat pienāca klāt un uzdeva papildus jautājumus. Lielākā daļa no viņiem man šķita aktīvi un apmierināti sava projekta mērķiem un dalību tā aktivitātēs. Savukārt pieaugušie un seniori, kurus satikām, bija pilnībā nodevušies savām aktivitātēm, un man šķita ideālisma pilni un enerģiski.
P.Halvorsens: Lai kur mēs ierastos, visur bija interesantas un iedvesmojošas tikšanās. Mēs satikām ļoti motivētus cilvēkus. Jāatzīst, ka bija problemātiski iekļauties mazajā laika sprīdī un nepavadīt vairāk laika ar daudziem no satiktajiem NVO pārstāvjiem, lai vairāk diskutētu par viņu stratēģijām un ambīcijām. Satiktie pārstāvji atzina par vērtīgu mūsu redzējumu par viņu organizāciju lielo pozitīvo lomu vietējās demokrātijas iekustināšanā mazajās pilsētās. Daudzi bija pārsteigti un ieinteresēti dzirdēt norvēģu pieredzi par sadarbību par pašvaldību un iniciatīvām, kas tiek nopietni ņemtas vērā politisko uzstādījumu formēšanā. Bija redzama interese uzzināt vairāk par citu NVO darbu ne tikai Norvēģijā, bet arī citās valstīs, kurās esam dažādu projektu partneri.
Cik lielas ir vidējās nevalstiskās organizācijas Norvēģijā?
S.Bjerkakers: Tas ir neviennozīmīgs jautājums, jo ir ļoti lielas variācijas. Ja mēs runājam par brīvprātīgajām organizācijām un SLO (sabiedriskā labuma organizācijām, Civil Society Organisations), tad tās lielākoties ir balstītas uz individuālu (un tikai dažkārt institucionālu) dalību. Un biedru skaits var būt no desmit līdz miljonam biedru. Piemēram, biedrībai, kas veicina senioru digitālās prasmes, ir 9000 biedru un 250 nodaļas visā Norvēģijā. Tā ir viena no tipiskām nevalstiskajām organizācijām.
P.Halvorsens: Norvēģija ir valsts ar milzīgu skaitu brīvprātīgo organizāciju un NVO. Šādas organizācijas tiek uzskatītas par mūsu vietējo demokrātijas mugurkaulu, kā arī par spēcīgu un nozīmīgu reformu un diskusiju partneri politiķiem un administrācijai visāmūsu zemē. Tādējādi jūs atradīsiet nevalstiskās organizācijas katrā jomā un ar milzīgu izmēru dažādību - tas var būt no aptuveni 10 dalībniekiem līdz vairāk nekā 40 000.
Kāds ir šādu organizāciju finanisālais statuss (vai maksā nodokļus, vai jāiesniedz deklarācijas vienu reizi gadā, kāda ir ziedojumu biedrībām aktivitāte)?
P.Halvorsens: Lielākā daļa no biedrībām tiek uzskatītas par "bezpeļņas" un ir atbrīvotas no organizācijas nodokļiem, lielākā daļa arī nav apliekamas ar PVN. Lielākais skaits tiek finansēts no dažāda veida biedru naudām un fondiem. Mums ir arī sarežģīta ziedojumu sistēma šādām organizācijām, līdz pat līdzekļu vākšanai caur mūsu lielākajiemTV kanāliem.
S.Bjerkakers: Ieņēmumi biedrībās balstās uz biedru maksu, kā arī uz finansējumu no valsts un/vai pašvaldībām. Citos gadījumos ienākumus veido projektu finansējumus un dažkārt–loterijas. Privāti ziedojumi biedrībām Norvēģijā nav izplatīti. Organizācijām, kas saņem publisko finansējumu, katru gadu ir jāiesniedz atskaites.
Kā, jūsuprāt, Latvijas NVO pietrūkst vai kas būtu vairāk jāattīsta nākotnē (izņemot jaunu biedru piesaisti, kas ir acīmredzami)
S.Bjerkakers: Mēs pietiekami daudz nezinām par jūsu NVO kopumā, lai sniegtu pilnīgu atbildi, tomēr mēs uzskatām, ka jums būtu vairāk jāfokusējas uz sekojošo: biedrību kopējā struktūra, gan organizatoriskā, gan finanšu, biedrību menedžments un vadīšanas modeļi, aktīvo līderu un valdes locekļu piesaistīšana, lielāks uzsvars uz izglītošanu un mācību aktivitātēm (likt mācību aktivitātes kā vienu no pamatiem organizatoriskajā vadībā un struktūrā), atvērtību un dialogu starp līderiem savā starpā un vadībai ar biedrības biedriem, kā arī sadarbību visos līmeņos
P. Halvorsens: Šī ir joma, par kuru mēs vēlētos vēl turpināt dialogu ar Latvijas Vācu savienību un citām NVO, ko satikām. Mēs ar prieku atgriezīsimies un parunāsim par nevalstisko organizāciju milzīgo dažādību Norvēģijā un to, kāpēc tās visas ir uzskatāmas par svarīgām vienā vai otrā jomā, jo valsts sektors nevar vai tam nevajag aptvert visu sabiedrisko regulējumu.
Kāpēc cilvēki iesaistās labdarības darbos daudz biežāk nekā Latvijas sabiedrībā? (Varbūt norvēģi strādā mazāk? Varbūt latvieši ir vairāk fokusēti uz savu profesionālo dzīvi un ģimenes dzīvi?)
S.Bjerkakers: Brīvprātīgajam darbam ir ļoti senas tradīcijas Norvēģijā. Mēs esam attīstījuši spēcīgu pilsonisko sabiedrību, ko mēs dēvējam par “trešo sektoru” (līdzās publiskajam un privātajam sektoram kā pirmajam un otrajam). Agrāk, kad Norvēģija bija nabadzīga valsts, cilvēki saprata, ka tiem ir jāsadarbojas, ir jānāk kopā, ka problēmas var labāk atrisināt, darbojoties kopā nevis pa vienam. Un, starp citu, vislabākie brīvprātīgie aktīvisti Norvēģijā ir tieši tie, kuriem ir vairāk nekā pietiekami, ko darīt arī bez tā.
P. Halvorsens: Mūs, norvēģus, uzskata par strādīgu tautu, un mums patīk darīt lietas kopā. Mēs esam klusi, bet sabiedriski. Un mūsu "døgn = 24 stundas" bieži tiek uzskatīts par ilgāku nekā daudzās citās valstīs. Protams, ka mēs mīlam savu ģimeni un visbiežāk mums patīk mūsu darbs. Tipisks Norvēģijas lauku apvidiem ir mūsu fenomens "dugnad" - cilvēki pavada dienas brīvprātīgi, lai palīdzētu savam kaimiņam ar praktisko darbu. Daudziem cilvēkiem tas ir daudz labāk un jēgpilnāk par TV, jo "reālā pasaule nav ieslēgta kastē!"
Latvijā politiķi bieži piesauc jēdzienu “sociāli atbildīga valsts”, atsaucoties uz Norvēģiju un citām Skandināvijas valstīm. Vai jūs varat raksturot ar konkrētiem piemēriem, kā darbojas sociāli atbildīga valsts ar parastā pilsoņa acīm?
S.Bjerkakers: Sociāli atbildīgas valsts mērķis ir sniegt tās pilsoņiem drošības un brīvības sajūtu. Valsts uzņemas rūpes par sociālās aizsardzības sistēmu (veselības aprūpe u.c.) bez maksas, bet pilsoņiem tajā pašā laikā tiek dota brīvība un neatkarība. Publiskais sektors palīdz, nevis kontrolē. Mēs domājam, ka Latvijas sabiedrība ir ļoti ātri attīstījusies kopš neatkarības atgūšanas aptuveni pirms 30 gadiem, un šis laikmets ir cilvēkus formējis un veidojis. Piemēram, daudzi ir kļuvuši individuālistiski un varētu pat teikt, aizdomīgi pret norvēģu un citām līdzīgām sabiedrībām. Tas ir tikai tāds priekšstats. Jūs esat jauna nācija ar daudziem jauniem pilsoņiem, kam ir ideālistiski plāni un, šķiet, demokrātiska attieksme pret saviem uzdevumiem nākotnē.
P. Halvorsens: Sociāli atbildīga valsts apvienojumā ar aktīviem sabiedriskiem cilvēkiem lielākajai daļai no mums ir brīnišķīga kombinācija. Un mēs, vismaz lielākā daļa no mums, to mīlam gan pilsētās, gan lauku rajonos. Labs piemērs var būt: “Rūpējies par vietējo kultūru un tradīcijām! Jūs to skaidri redzat arī caur lielu valdības atbalstu tautas mūzikai, tautas dejām un milzīgu atbalstu kultūras aktivitāšu veicināšanai!”
Vēl viens nozīmīgs aspekts, kā katrs norvēģis izjūt sociāli atbildīgās valsts principa īstenošanu ikdienā, ir veselības pakalpojumu atbalsts. Katram pilsonim, kurš gada ietvarā ir samaksājis aptuveni 280 eiro (2961 NOK) par veselības pakalpojumiem (vizītes, izmeklējumi, operācijas u.tml), pienākas “atvieglojuma karte” (exemption card for public card services), kas nozīmē, ka turpmāk gada ietvarā par veselības pakalpojumiem pacientam nav jāmaksā: to dara valsts.
Kas nav mazsvarīgi: arī transports uz, piemēram, valsts apmaksātu operāciju (slimnīcu), tiek apmaksāts (nodrošināts pacientu autobuss vai taksometrs). Mums, norvēģiem, tas šķiet pareizi, samērīgi un ļoti noderīgi. Taču mēs katrs apzināmies: mums ir jārūpējas par savas veselības saglabāšanu pašiem – ir jāsporto, jākustās. Pirmšķietami dāsnais veselības pakalpojumu atbalsts iet roku rokā ar caurmērā taupīgu dzīvesveidu. Askētisms ikdienā, rūpes pašiem par savas dzīves kvalitātes uzlabošanu un ļoti strikti principi dabas resursu finanšu ieguvumu ieguldījumam nākotnē.
Intervēja projekta vadītāja Inta Grīnberga
