OAB pieredzes apmaiņas brauciens Kuldīgā (I daļa)

Turpinot Ogres Attīstība Biedrības pieredzes apmaiņas braucienus, 2022.gada pavasarī ceļš ved uz Kurzemi – Kuldīgu un Liepāju. Uz pilsētām, kuru pašvaldības ir daudz darījušas, lai iedzīvotājus izglītotu par vēsturiskās apbūves vērtībām un sekmētu to saglabāšanu un atjaunošanu. Un tā, aprīļa rītā, kad saule mijas ar pēkšņām puteņa brāzmām, ierodamies Kurzemes hercogistes galvaspilsētā, lai uzzinātu iespējami daudz par to, kas tiek piedāvāts kuldīdzniekiem, kuri dzīvo senajās ēkās vecpilsētā.

Kuldīgas Restaurācijas centrā, kas ir pašvaldības struktūrvienība, mūs uzņem Ilze Zariņa, šī centra vadītāja. Restaurācijas centrs ir izveidots pēc Kuldīgas novada domes iniciatīvas, lai nodrošinātu Kuldīgas vecpilsētas kultūrvēsturiskā mantojuma autentiskuma saglabāšanu, veicot konservācijas un restaurācijas darbus un konsultējot iedzīvotājus par ēku saglabāšanu un uzturēšanu. Savu darbu Centrs uzsāka 2010. gadā. Vēsturiskajā ēkā, kur Centrs atrodas šobrīd, tas nonāca pēc tam, kad ēka cieta ugunsgrēkā un neviens no īpašniekiem neuzņēmās  šo celtni atjaunot. Pašvaldība izdegušo ēku atjaunoja un Centrs ieguva plašas telpas, kurās izvietotas gan tā administrācijas telpas, gan darbnīcas – savdabīgas kopstrādes telpas, kur veco ēku īpašnieki var satikties, lai, ekspertu atbalstīti, strādātu kopā, atjaunojot savu ēku logus un durvis.

Kuldīgas pašvaldības pieeja, kas nostiprināta pilsētas apbūves noteikumos, paredz, ka vēsturiskā centra ēkās nav atļauts izmantot plastmasas logus, durvis un modernus apdares materiālus, kā arī rūpnieciski izgatavotus skārda izstrādājumus.

Mūsdienās, kad šķietami ātri visu var padarīt “skaistu”, izmantojot modernās tehnoloģijas un materiālus, tā ir “iešana pret straumi”. Tas nav viegli, tāpēc, lai materiāli atbalstītu ēku un to oriģinālo detaļu saglabāšanu, pašvaldība ir ieviesusi programmu, kas konkursa kārtībā piedāvā pašvaldības līdzfinansējumu 50% apmērā no darbu veikšanas izmaksām. Līdz 10 000 eiro paredzēti ēku nesošo konstrukciju atjaunošanai, bet ēku detaļu atjaunošanai līdz 5000 eiro. Ar ieinteresēto īpašnieku tiek noslēgts līgums, nosakot atjaunošanas darbu apjomu, termiņu un finansējuma apmēru, kas gan tiek izmaksāts tikai pēc darbu nodošanas. Līdz ar to īpašnieks uzņemas atbildību par līgumā paredzēto darbu savlaicīgu un kvalitatīvu pabeigšanu.

Protams, ka praksē šī programma iedzīvojās palēnām – pirmajā gadā, kad pašvaldība rīkoja informatīvu sapulci, lai iepazīstinātu ar šo iniciatīvu, uz pasākumu neieradās neviens no iedzīvotājiem. Tomēr pamazām kuldīdznieki sāka pievērst uzmanību pašvaldības aktivitātēm. Kā stāsta centra vadītāja - nākamajā gadā mēs uzcēlām informatīvo telti ielas vidū, un, lai tiktu tālāk, cilvēki bija spiesti iziet tai cauri, tādējādi ieraugot izvietoto informāciju un aprunājoties ar pašvaldības darbiniekiem. Tagad jau tā ir kļuvusi par pasaku ar nevis laimīgām beigām, bet gan turpinājumu – katru gadu ap 40 namīpašniekiem piedalās šajā programmā, sakopjot Kuldīgas seno apbūvi, savukārt pašvaldība tam paredz līdzekļus no sava budžeta. Izglītošanas nolūkos pašvaldība ir sagatavojusi gan apmācību filmas, kurās soli pa solim parādīts, kā pareizi atjaunot vēsturiskos būvgaldniecības izstrādājumus, gan izdevusi izglītojošo “Ceļvedi vēsturisko ēku atjaunotājiem”, kas satur informāciju gan par pašu ēku un to daļu atjaunošanas procesu un materiāliem, gan būvniecības procesa juridisko pusi, gan ieteikumus, kā piesaistīt finansējumu kultūras mantojuma sarakstā iekļauto ēku glābšanu. Tāpat ir izdota, bet pieejama arī elektroniski rokasgrāmatu arhitektiem, skaidrojot Kuldīgas pilsētas apbūves noteikumu piemērošanu.

Leģenda vēsta, ka virslogi virs durvju vērtnēm senāk kalpojuši kā katras mājas vietzīme - tumsā aiz stikla tika izvietots iedegts lukturis un katrai ieejai uz ielas veidojās savādāks gaismas raksts, ko noteica atšķirīgie virsloga rāmja zīmējumi. Tas esot kalpojis par drošu zīmi, kā iedzērušiem vīriem, atgriežoties mājās no kroga, atrast pareizo ieeju…

Pastaigā pa vecpilsētu Ilze Zariņa mūs iepazīstina ar labajiem un ne tik labajiem piemēriem, kā atjaunotas senās ēkas vai to daļas.

Skatu uz pilsētu no augšas piedāvā Adatu tornis – daļa no muzeja, kas iekārtots vecās adatu fabrikas telpās, par kuru pirmās ziņas atrodamas jau no 1874.gada kā “Hiršmaņa adatu fabrīķi”. Savu uzplaukumu tā sasniedza 1888.gadā, kad nodarbināja 155 strādniekus un saražoja 103 miljonus adatu vairāk kā 50 000 cara rubļu vērtībā. 20.gadsimta sākumā konkurences dēļ bizness panīka un ēku nopirka Kuldīgas pilsētas valde, kas tajā ierīkoja policijas pārvaldi, pasta un telegrāfa kantori, kā arī pilsētas ierēdņu dzīvokļus.

Padomju laikā ēka bija daļa no Kuldīgas slimnīcas, bet pēc tās slēgšanas šeit – Adatu tornī - ierīkots muzejs, kas veltīts adatu izgatavošanas vēsturei un adatu daudzveidīgajam pielietojumam medicīnā, atskaņošanas industrijā un, protams, apģērbu ražošanas industrijā no sendienām līdz par mūsdienām.

Viesojāmies arī Kuldīgas muzejā, kas iekārtots ēkā, kas celta kā bagāta uzņēmēja vasaras mītne ar skatu uz Ventu. Rūpīgi atjaunota, tā ļauj  ne vien ielūkoties pārtikušas ģimenes dzīvē 20.gs sākumā, bet vēsta arī par Kuldīgas pilsētas un novada vēsturi.

Dienas noslēgumā apmeklējām darbnīcu kvartālu. Piemēram, skārdnieku darbnīcā, kur Kuldīgas vienīgais meistars Agris Zeidlers iepazīstināja, kā tiek izgatavots viss – sākot ar parastām notekcaurulēm un palodzēm un beidzot ar sarežģīti rotātiem skārda ieejas jumtiņiem un notekcauruļu rotājumiem.

Iespējams, ka Kuldīgas īpašais šarms slēpjas apstāklī, ka pilsēta netiek atjaunota kā spoža konfekte ar ko iekārdināt tūristus, bet tajā ir saglabāta dzīva vēsturiskā patiesība, pat tad, ja tai ir nodrupis apmetums un šķības koka durvis. Tā nav nabadzība, par ko tā bieži tiek uzskatīta (ārprāts, kāpēc šo nolupušo māju nevar nokrāsot?), bet gan attieksme. Un, lai gan tas mēdz radīt arī problēmas, tomēr, līdzīgi kā Cēsīs, šāda pilsētvide piesaista jaunus iedzīvotājus, kas izvēlas dzīvi klusākā un autentiskā vidē un iegādājas vecās Kuldīgas mājas, lai kopā ar tām sāktu savādāku, piepildītu dzīvi.

Pieredzes apmaiņas pasākumi ne tikai stiprina Ogres attīstības biedrību – biedru saliedētību un kompetences, bet arī rosina uz jaunām iniciatīvām.

Secinām, ka kultūrvēsturisko vērtību saglabāšana notiek savstarpēji sadarbojoties, Kuldīgas novada pašvaldība šo risina ne tikai izdodot saistošos noteikumus un ierobežojot vēsturisko māju īpašniekus, bet rada iespēju izmantot pašvaldības daļēji algotus speciālistus, kuri apmāca māju īpašniekus pašiem atjaunot vecos logus, kuri izveido vecos skārda elementus ēkām, ir iekārtojuši darbnīcu ar paraugiem un informatīviem materiāliem, daļēji finansē iedzīvotāju iniciatīvas. Labie piemēri pilsētā mudina arī citus māju īpašniekus atjaunot vēsturisko ēkas seju.

Jāpiebilst, ka pieredzes apmaiņa tika organizēta projekta “OAB ok” (Nr. AIF/2021/IK/213) ietvaros, ko finansē Islande, Lihtenšteina un Norvēģija caur EEZ un Norvēģijas grantu programmu “Aktīvo iedzīvotāju fonds”.