Ogres Attīstības Biedrības viesojas pieredzes apmaiņā Cēsīs un Siguldā

Laikā, kad vēl varēja tikties, Ogres Attīstības Biedrības (OAB) biedri devās pieredzes apmaiņas braucienā uz Siguldu un Cēsīm, lai iepazītos ar šajās pilsētās realizētajiem projektiem, kas vērsti uz sabiedrības iesaisti radošos, izglītojošos un pilsētvidi uzlabojošos projektos, satiktu aktīvos cilvēkus, kas šīs pārmaiņas vada un apskatītu klātienē realizētās pārvērtības.

Pirmā pietura bija Siguldas Zaļās Villas kvartāls. Kvartālu raksturo daudzveidīga pilsētvide - 19.gs koka ēka, kas bija viena no pirmajām pansijām Siguldā un padomju perioda tehniskā apbūve – Lattelekom sakaru ēka un garāžas. Ēkas un zemi iegādājušies privāti investori - Andris un Eva Strapcāni, kas uzsāka to pārveidi par radošu kvartālu Siguldas centrā, kur apvienot moderno un vēsturisko, inovācijas un Siguldas kūrorta tradīcijas. Kvartāla darbība notiek kombinējot privātos līdzekļus un ziedojumus, atsevišķus pasākumus kvartālā finansiāli ir atbalstījusi arī Siguldas novada pašvaldība.

Kvartāla nosaukums radies no kņaza Kropotkina 1890.gadā celtās ēkas, kas sākotnēji bijusi dabīgā koka krāsā, bet tad kādā brīdī nokrāsota zaļa. Kopš tā laika Siguldā tā nodēvēta par Zaļo villu. Pašlaik villā ir daļēji izremontētas vairākas telpas, dažas no tām izmanto Strapcānu ģimene, kā savus privātos apartamentus, bet vairākas telpas tiek izmantotas pasākumiem, piemēram, jogas nodarbībām un darbnīcām.

Sakaru ēka, kā tā tiek saukta tagad, tiek izmantota dažādiem mērķiem - dažas no pagrabstāva telpām ir iznomātas vietējiem uzņēmējiem, vienā stāvā ir ierīkotas kopstrādes telpas un Latvijas attīstības aģentūras Siguldas pārstāvniecība. Sakaru ēkas augšējais stāvs šobrīd nav izbūvēts, pagaidām nav vienota koncepta, ko ar to iesākt, jo telpas ir salīdzinoši plašas. Tajās jau notikusi Siguldas mākslinieku izstāde, vienlaikus galerija ir finansiāli neienesīgs projekts, taču īpašnieki vēlas saglabāt šo telpu sociālo funkciju.

Garāžās ēka ir pārtapusi omulīgā kafejnīcā ar nosaukumu Kafijas Garāža, kas vienlaikus ir arī veikaliņš un telpa, kur iespējams rīkot pasākumus. Protams, ka COVID laika realitātes ir bremzējušas kvartāla attīstību, taču skats uz attīstības iespējām ir cerīgs.

Pagalmā atrodas arī citas sabiedrisko aktivitāšu vietas – piemēram, sēklu apmaiņas punkts, lai cilvēki varētu iesaistīties mantoto kultūraugu pavairošanas kustībā. Savukārt zaļā teritorija starp Villu, Sakaru ēku un kafejnīcu ir pārtapusi par kopienas dārzu ar iedvesmojošu nosaukumu – “Audz”. Šī dārza pamatā ir dizaineres Noras Gavares 2019.gadā radītais maģistra darbs, kas realizēts beidzot studēt Latvijas Mākslas akadēmijā funkcionālo dizainu. Dārzs veidots cilvēkiem, kam nav sava dārza, bet ir vēlme kaut nedaudz iesaistīties dārzkopībā, darbojoties savā dobē, kopā ar citiem, līdzīgi domājošiem cilvēkiem. Kopienas dārza ideja guva atsaucību Siguldas iedzīvotājos un tas tiek kopts un attīstīts jau trešo gadu. Sākotnēji izveidotais dārzs ar augstajām dobēm ir papildināts ar siltumnīcu un dobēm, kas īpaši izveidotas, lai būtu pieejamas cilvēkiem ar kustību traucējumiem, kas pārvietojas ar ratiņkrēslā.Tā kopienas dārzs apvieno dažādu sociālo grupu un paaudžu cilvēkus – sava dobe te var būt arī bērniem un pusaudžiem, ja tikai viņi izvēlas to kopt. Papildus izziņai pieejams arī kopienas dārza “Audz” “Youtube” kanāls, kurā var apgūt jaunas zināšanas lekciju ciklā, ko lasa Līga Eglīte, kas pazīstama arī kā Cēsu viduslaiku pils virtuves dārza dārzniece un idejas izauklētāja.

Tā Siguldas Zaļās villas kvartāls mērķtiecīgi mēģina kļūt par auglīgu vietu, kur satiekas uzņēmēji ar māksliniekiem, “zaļo pirkstiņu” īpašnieki ar pavāriem un interesenti ar skolotājiem.

Cēsis. Viduslaiku pilsēta, kas tagad kļuvusi par vienu no Latvijas kultūras un radošā gara metropolēm, mūs sagaida ar sauli. To, ka cilvēki ir pilsētas galvenā bagātība, vispirms liek nojaust Rucka.

Rucka ir viduslaiku muiža, kurā padomju un pēcpadomju laikos līdz pat 21.gadsimta sākumam dziedēti ar tuberkulozi sirgstošie (cik gan līdzīgi Ogrei, kas arī vēsturiski veidojās kā kūrorts plaušu slimniekiem). Pēc 10 tukšas vientulības gadiem pašvaldības īpašumā, 2013.gadā muiža atkal kļūst apdzīvota. Pozitīvo pārmaiņu ierosinātāji ir nodibinājuma “Elm Media” komanda, kuri savu radošo darbību nolēma pārcelt no Rīgas uz Cēsīm. Aizmirstībā grimstošā muiža rosināja viņos drosmīgas idejas par ko lielāku – starptautisku mākslas rezidenču centru Vidzemes mazpilsētā. Pašvaldība nodeva ēku un zemi komandas rīcībā un jau 2014. gada vasarā Rucka notika pirmais pasākums – Latvijas Laikmetīgās mākslas centra vasaras skola. Kopš tā laika Rucka ar panākumiem ir uzņēmusi vizuālās komunikācijas studentus, filmu režisorus, producentus un operatorus, fotogrāfus un antropologus no visas pasaules – ne velti 2016.gadā ASV “Format Magazine” nosauca Rucku par vienu no pasaules desmit labākajām rezidencēm fotogrāfiem. Un kurš gan to varētu zināt labāk par fotogrāfi Lieni Leonoviču, kura mūs iepazīstina ar atjaunoto Rucku.

Iemesls pamatīgam muižas remontam bija krimināli triviāls – ļaunprātīga dedzināšana kādā 2016.gada novembra naktī. Izcēlies ugunsgrēks izpostīja muižas ēkas jumtu un daļu no 2.stāva telpām, bet dzēšanas rezultātā tika appludināts arī ēkas 1.stāvs. Ruckas atjaunošana noritēja pusotru gadu un kopš 2018. gada decembra atjaunotā ēka atkal ir atvērta māksliniekiem un dažādiem pilsētas mākslas un kultūras pasākumiem. Ēkā ir izveidota bibliotēka un kino istaba, analogā foto laboratorija, video montāžas studija, kā arī virtuve un ēdamzāle, jo paralēli mākslas un kultūras aktivitātēm, muiža darbojas arī kā viesnīca, kuras kolorītie numuriņi ir pieejami ar starptautiskās interneta tiešsaistes vietnes Airbnb starpniecību. Pie muižas piederošā teritorija tiek aktīvi izmantota ne tikai pasākumiem, bet arī radošu eksperimentu nolūkos - te, sadarbojoties ar arhitektūras studentiem tapuši vides objekti un aktivitātes, dažādu finanšu instrumentu un projektu ietvaros tiek plānotas arī turpmāk.

Pamazām tiek atdzīvināts arī muižas parks, kas ir viena no Cēsu pilsētas publiskajām, zaļajām teritorijām. Ilgus gadus bijusi slēgta teritorija, pēc tam nekopta un pamesta savvaļā, tā palēnām atkal atgriežas pilsētnieku ikdienā un mentālajās pilsētas kartēs.

Uzticoties nevalstiskās organizācijas piedāvājumam apsaimniekot tukšo muižas ēku, pašvaldība no Ruckas aktivitātēm iegūst ne vien plašāku pilsētas starptautisku atpazīstamību, bet arī mākslas notikumus un darbus, kas paliek Cēsu pilsētvidē, padarot to krāsaināku un priecējot gan cēsiniekus, gan viesus.

Nākošā mūsu apstāšanās vieta ir vecā Cēsu alusdarītavas ēka. Uzcelta 1878. gadā, mūsdienu industriālajai ražošanai tā kļuvusi par mazu, tāpēc lielākā tās daļa ir tukša, bet vienā tās malā darbojas mākslas telpa - kafejnīca ar atbilstošu nosaukumu: "Mala", ko vada Kristine Aunina ar vīru Alberto. Sākotnēji kafejnīca izveidojās pašā Cēsu vecpilsētas centrā, taču īpašniekiem mainoties, savu darbību nācās pārcelt uz citām telpām, un kopš 2019.gada Mākslas telpa MALA darbojas vecā alus brūža ēkā, kalpojot arī par tādu kā vietējās kopienas aktivitāšu (tirdziņi, koncerti, izrādes, izstādes) centru.

Diemžēl, telpu pielāgošana jaunajai funkcijai nebija viegla, jo vairāk tāpēc, ka ēka ir iekļauta valsts kultūras pieminekļu sarakstā. Telpu savienošana, demontējot daļu starpsienas un rezerves izejas izveidošana vēsturiskajā ēkā bija patiess izaicinājums, kas prasīja gadu projektu saskaņošanai un vien dažas dienas realizācijai. Bet rezultātā tukšajā ēkā ir iegūta omulīga kafejnīcas telpa un zāle pasākumiem, ko izbaudījām arī mēs, noklausoties saksofonista Denisa Paškēviča un čellista Staņislava Judina koncertu elektronisko viļņu noskaņās.

Svētdienas rīta cēliens tika veltīts vēl viena pašvaldības sadarbības projekta – “Skola6” iepazīšanai. "Skola6", kas patiešām atrodas Skolas ielā 6, ir vēsturiskā Cēsu pilsētas un apriņķa skolas ēka, kas darbojas jau kopš 1789.gada. 20.gadsimta pirmajā pusē tā pārtapa par profesionālās izglītības iestādi, bet pēc Cēsu profesionālās vidusskolas pārcelšanās uz jaunām telpām 2013.gadā, vecās skolas ēka paliek tukša, kā tas noticis daudzviet Latvijā. Tomēr izdevīgais novietojums pašā pilsētas centrā un jaunās attīstības tendences pasaulē - kopstrādes telpas nepaiet secen arī Cēsīm un 2015.gadā pašvaldība nodod tukšo ēku pilsētnieku rīcībā ar nosacījumu, ka ēkas remonts un uzturēšana ir pašu nomnieku ziņā, pašvaldība piešķir tikai fiksētu summu ēkas komunālajiem maksājumiem. Izaicinošā projekta vadību no pašvaldības puses uzņemas Dita Trapenciere.

Ēka tiek apgūta pamazām, sākot vien ar dažām telpām, ko apdzīvo pirmie entuziasti - šuvējas, mūziķi, gleznotāji un programmētāji. Lai pievērstu uzmanību jaunajam projektam, Dita ēkā rīko sanāksmes un lekcijas, kā arī konsultācijas un seminārus par uzņēmējdarbības uzsākšanu un ideju ģenerēšanu. Un tas dod rezultātus – pēc pāris gadiem divstāvu ēka ir pilna ar strādātgribētājiem no pagraba līdz pat mansardam, izmantotas ir visas, pat visneiedomājamākās vietas, kā, piemēram, bijusī skolas garderobe, tumša telpa bez logiem, ko labprāt izmanto vietējie bioloģisko produktu ražotāji. Savukārt ēkas pagrabā, attīstot vēsturiskās alus darīšanas tradīcijas Cēsīs, darbojas amatalus darbnīca.

Izmantojot telpu nomas maksājumus, pamazām tiek veikti arī remonti telpās. Ēka ir valsts nozīmes kultūras piemineklis, bet, pateicoties padomju laiku remontdarbiem, ēkas iekšienē praktiski vairs nav nekā vēsturiski vērtīga, tāpēc remontdarbi ir vienkāršāki, nav nepieciešama vēsturiskā izpēte un uzraudzība. Bet par ēkas vēsturi un tās nozīmi Latvijas kultūrā daudzviet atgādina tās skolotāju un audzēkņu J. Poruka, E. Veidenbauma, E. Treimaņa-Zvārguļa, u.c. citāti uz sienām. Interesanti, pieskaņojoties stilam, tiek izveidota arī pārrunu telpa ēkas vestibilā, norobežojumam izmantojot Cēsu veco ēku logus un durvis.

Izveidotās kopstrādes telpas ne vien ļauj strādāt visdažādāko profesiju pārstāvjiem - audējiem, šuvējiem, tulkotājiem, dizaineriem, programmētājiem, kaligrāfiem, pedagogiem, žurnālistiem (jā, mums par pārsteigumu, izrādās, ka atsevišķi Latvijas radio raidījumi tiek apstrādāti un montēti Cēsīs, “Skola6” telpās), bet sekmē arī auglīgu sadarbību, kalpojot par savdabīgu biznesa inkubatoru. Tā, piemēram, sadarbojoties šuvējai ar gleznotāju un dizaineri ir izveidojusies modes darbnīca, kas jau ir pametusi “Skolas6” telpas un veiksmīgi darbojas patstāvīgi. Līdz ar šo projektu Cēsu pašvaldība ne vien ir ieguvusi pašvaldības ēku, kas nav jāuztur no budžeta līdzekļiem, bet arī izveidojusi ekonomiski aktīvu cilvēku kopienu pilsētā, kas ģenerē gan idejas, gan ienākumus.

Taču “Skola6” ēka pilda arī citu funkciju – tā kalpo kā demonstrācijas vieta vēl kādam pašvaldības atbalstītam projektam, proti seno ēku atjaunošanas meistardarbnīcām, ko organizē Jānis Tolpežņikovs. Cēsīs ir daudz vēsturisku ēku, kas atrodas privātā īpašumā. Daudzas tukšas, neizmantotas ēkas pēdējos gados ir ieguvuši jauni īpašnieki, kas pārceļas uz dzīvi Cēsīs. Lai sekmētu seno ēku atjaunošanu, atbilstoši to vēsturiskajam veidolam, neradot vizuālus kropļojumus vai vēsturisko konstrukciju bojājumus, ļoti svarīgi ir izmantot pareizus atjaunošanas paņēmienus un materiālus. Tieši šim mērķim kalpo vēsturisko ēku atjaunošanas meistardarbnīcas, kurās uzaicinātie speciālisti/amatnieki visiem interesentiem sniedz gan teorētisko apmācību, gan praksē, izmantojot reālas ēkas, rāda, kādā veidā tās pareizi atjaunojamas. Līdz šim jau ir notikušas mūra pamatu, koka ārsienu, vēsturiskā apmetuma un vēsturisko logu atjaunošanas darbnīcas. Ekskursijā pa Cēsu vecpilsētu varējām iepazīties gan ar pozitīviem, gan, diemžēl, arī negatīviem piemēriem, kā notikusi veco ēku atjaunošana.

Interesants bija arī Cēsu vasarnīcu rajona apmeklējums. Līdzīgi kā Ogrē, arī Cēsīs 1889.gadā pēc dzelzceļa līnijas Rīga - Pleskava atklāšanas Gaujas ielejā sāka uzplaukt vasarnīcu apbūve. Padomju laikos tās pārtapa par tuberkulozes sanatorijām vai komunālajām mājām un tikai salīdzinoši nesen tās atkal sāk atdzimt kā atpūtas vietas. Viens no piemēriem ir Villa Santa komplekss, kas ietver 3 vēsturiskās vasarnīcu ēkas (villas), kuras pārbūvētas par viesnīcām ar 30 numuriem un restorānu. Te gan jāpiebilst, ka divas no ēkām šajā kompleksā būtībā ir pilnībā uzbūvētas no jauna - to arhitektoniskais veidols radīts vien iedvesmojoties no vēsturiskajām ēkām. Visticamāk biznesa plānu aprēķinos tik pamatīgus ieguldījumus, kādus būtu prasījusi ēku restaurācija, pārskatāmā nākotnē nebūtu iespējams atpelnīt. Un tomēr pa kādai senai villai te vēl ir, tās gaida savus jaunos saimniekus un, kā noprotams, interese par šādu nekustamo īpašumu iegādi Cēsīs ir ļoti liela. Iezīmējās arī problēmas - šādu restaurējamu un vēl koka konstrukcijās celtu īpašumu iegādi, bankas kreditē nelabprāt, arī pati kredīta summa parasti ir krietni mazāka kā jaunākiem un ne tik laika zoba skartiem īpašumiem.

Cēsu piemērs pašvaldības sadarbībai ar nevalstiskajām organizācijām, tām deleģējot daļu savu funkciju, vienlaikus iegūstot ne vien līdzekļu ekonomiju, bet arī sakārtotu pilsētvidi, ekonomiskās aktivitātes un pilsētas starptautisko atpazīstamību, ir paraugs tam, kā pilsētas attīstību pozitīvi spēj ietekmēt aktīvi un radoši cilvēki.

Jāpiebilst, ka Ogres Attīstības Biedrība 2020. gada vidū sadarbībā ar vietējiem māksliniekiem ir uzsākusi darboties PASTA saimniecības ēkā (Radošais kvartāls PASTS), atjaunojot interjerus, organizējot kultūras, mākslas un izglītības pasākumus un turpmāk arī labiekārtojot pieguļošo ārtelpu. Līdz ar to šāda pieredzes apmaiņa biedrības biedriem ir ļoti nepieciešama un sniedz jaunas idejas turpmākajai attīstībai.

Pieredzes apmaiņa tika organizēta projekta “OAB ok” (Nr. AIF/2021/IK/213) ietvaros, ko finansē Islande, Lihtenšteina un Norvēģija caur EEZ un Norvēģijas grantu programmu Aktīvo iedzīvotāju fonds.