SUSTENTO: atbalsta sistēmā diskriminācijas upuriem vēl joprojām daudz nepilnību
Rakstu sērija "Pārmaiņas izaugsmei" ir stāsti par Aktīvo iedzīvotāju fonda stratēģisko projektu radītajām pārmaiņām demokrātijas kultūras un cilvēktiesību jomā Latvijā.
***
Nesen noslēdzies pirmais Aktīvo iedzīvotāju fonda (AIF) stratēģiskais projekts cilvēktiesību jomā, ko īstenoja SUSTENTO – cilvēku ar īpašām vajadzībām organizāciju apvienība. Projekta rezultātā nozīmīgi stiprināts atbalsta tīkls cilvēkiem ar invaliditāti, kas saskaras ar diskrimināciju, veicināta šo cilvēku izpratne par savām cilvēktiesībām un pieejamo atbalstu to pārkāpumu gadījumā, kā arī iegūti nozīmīgi dati par sabiedrības attieksmi pret cilvēkiem ar invaliditāti Latvijā.
Lai arī Latvija 2010. gada 28. janvārī, ratificējot ANO Konvenciju par personu ar invaliditāti tiesībām, ir paudusi savu apņemšanos ievērot cilvēku ar invaliditāti cilvēktiesības, ceļš uz šajā konvencijā noteikto principu iedzīvināšanu nav beidzies - tās ieviešanas un uzraudzības mehānismā joprojām ir daudz nepilnību.
Komentējot šī brīža situāciju diskriminācijas jomā Latvijā, SUSTENTO pārstāvji atzīst, ka tā ir ļoti sarežģīta, jo cilvēktiesību un diskriminācijas jautājumi ir horizontāli un to risināšana prasa starpdisciplināru pieeju, taču tas šobrīd ne vienmēr tiek nodrošināts. Kā vienu no iemesliem organizācija min nepilnīgo normatīvo bāzi, kas diskriminācijas jautājumu pilnvērtīgi regulē tikai nodarbinātības jomā, nedefinējot diskrimināciju un tās izpausmes citās jomās. Piemēram, Latvijā par diskrimināciju netiek uzskatīts plaši sastopamais vides pieejamības (visbiežāk – nepieejamības) jautājums. Tāpat valstī šobrīd trūkst efektīva un ātra atbalsta mehānisma cilvēkiem ar invaliditāti, kas saskārušies ar diskrimināciju – atsevišķu atbalstu sniedz Tiesībsarga birojs, taču tas nereti ir garš process, un ne vienmēr cilvēki ir gatavi savu problēmu risināt šajā līmenī.
Lai veicinātu cilvēku ar invaliditāti izpratni par viņu cilvēktiesībām, sniedzot zināšanas par pieejamo atbalstu diskriminācijas gadījumā, kā arī stiprinātu atbalsta organizāciju tīklu un padziļināti pētītu sabiedrības attieksmi pret šo cilvēku grupu, SUSTENTO īstenoja AIF stratēģisko projektu “Zini, proti, dari - cilvēku ar invaliditāti tiesību aizsardzība”. Kā radās šī projekta ideja un kādi ir projekta galvenie sasniegumi un atziņas?
Sabiedrības attieksmes monitoringa rezultāti: nozīmīgs ceļa rādītājs tālākajam darbam
SUSTENTO ir organizācija, kas jau vairāk nekā 20 gadus iestājas par cilvēku ar īpašām vajadzībām tiesībām, un viens no aspektiem, kas caurvij, ietekmē un veido organizācijas darba kārtību, ir sabiedrības attieksme pret cilvēkiem ar invaliditāti un invaliditāti kopumā. Savukārt viens no nozīmīgiem sabiedriskās domas ietekmētājiem ir mediji, jo tieši mediji atspoguļo to, kā sabiedrība uztver pasaulē notiekošo.
Lai skaidrotu, cik lielā mērā Latvijas elektroniskie plašsaziņas līdzekļi veido sabiedrības domu par invaliditāti, projekta ietvaros tika veikts nozīmīgs sabiedrības attieksmes monitorings. Jautāti, kas rosināja veikt šādu monitoringu, organizācijas pārstāvji stāsta, ka daudzi tās projekti ir saistīti ar sabiedrības attieksmes mainīšanu, tāpēc bija nozīmīgi veikt aktuālu sabiedrības noskaņojuma un attieksmes “temperatūras” mērījumu un iegūt tādu kā šī brīža atskaites punktu. Iepriekš veiktie pētījumi, kuros analizēta sabiedrības attieksme pret invaliditāti, veikti ļoti sen, aptvēruši tikai drukātos medijus vai arī bijuši ļoti plaši. Šis monitorings ļāvis sašaurināt pētāmo jautājumu, vienlaikus iegūstot datus par salīdzinoši plašu sabiedrības daļu. Kā datu avotu organizācija mērķtiecīgi izvēlējusies tieši komentārus interneta vidē, jo tie sniedz priekšstatu par plašākas sabiedrības grupas attieksmi.
“Nereti, dzīvojot savā burbulī, mums liekas, ka viss ir labi, taču diemžēl monitoringa dati liecina par ko citu - 28% komentāros paustā attieksme vērtējama kā negatīva,” tā par monitoringā secināto stāsta projekta īstenotāji.
Monitoringā 24 mēnešu laikā tika analizēti lietotāju komentāri 10 medijos, secinot, ka cilvēki ar invaliditāti bieži tiek novērtēti neobjektīvi. Gan žurnālistu sagatavotajos materiālos, gan lasītāju komentāros vienlīdz bieži var redzēt ļoti subjektīvu attieksmi - vai nu cilvēki ar invaliditāti ir vērtēti īpaši pozitīvi, vai arī viņiem tiek piedēvētas daudzas negatīvas īpašības. Tas norāda, ka sabiedrībai vēl nav pietiekami daudz informācijas un reālas saskares ar cilvēkiem, kuriem ir invaliditāte, tādēļ veidojas neobjektīvs skatījums uz šiem jautājumiem, kas nereti balstās uz aizspriedumiem un stereotipiem. Tā, piemēram, sekojot dažādu ar invaliditāti saistītu terminu lietošanai, var redzēt tendenci tos izmantot par lamu vārdiem, kas pastarpināti veido arī sabiedrības attieksmi pret invaliditāti.
Atbildot uz jautājumu, kuri monitoringa secinājumi pārsteidza un kuriem var būt bīstamas sekas, organizācijas pārstāvji norāda, ka sabiedrības attieksmē vēl joprojām dominē “medicīniskais modelis”, kas skatās uz to, ko cilvēks "nevar", nevis uz to, kas cilvēkam būtu vajadzīgs, lai viņš iespējami neatkarīgāk spētu veikt jebkuras darbības līdzīgi kā ikviens cits cilvēks. Tas savukārt samazina cilvēku ar invaliditāti pašvērtējumu un noved pie tā, ka cilvēki zaudē neatkarību, izvēles iespējas un kontroli pār savu dzīvi. Šī attieksme diemžēl redzama arī no valsts puses, kas nevis iegulda palīgtehnoloģijās, lai šie cilvēki varētu dzīvot neatkarīgu dzīvi un paši pelnīt, bet padara šo sabiedrības daļu par “nespējīgu grupu, kam vajadzīgi pabalsti un kas rada lieku apgrūtinājumu”.
Iegūtie rezultāti būs ļoti vērtīgs datu avots organizācijas turpmākajām aktivitātēm, piemēram, komunikācijas kampaņām, saziņai ar masu medijiem un žurnālistiem un citiem pasākumiem, kuru mērķis ir mainīt sabiedrības attieksmi pret invaliditāti. Tāpat, balstoties uz jau veikto monitoringu, būs iespējams veikt atkārtotu monitoringu, lai saprastu, vai un cik lielā mērā situācija sabiedrības attieksmē ir mainījusies.
Monitoringa rezultātus SUSTENTO prezentēja arī starptautiskajā cilvēku ar invaliditāti organizācijā “Eiropas Invaliditātes forums” (European Disability Forum), un, balstoties uz monitoringa datiem, jau sagatavots projekts “Humans Speach” iesniegšanai Eiropas Savienības fondu programmās, kura mērķis ir veidot apmācību programmu, kas ļautu atpazīt naida runu attiecībā uz cilvēkiem ar invaliditāti un attiecīgi reaģēt. Projektu plānots realizēt kopā ar Eiropas Invaliditātes forumu, kā arī cilvēku ar invaliditāti jumta organizācijām no Horvātijā un Lietuvā.
Cilvēkos ar invaliditāti ir izdevies stiprināt apziņu, ka “es arī drīkstu”
Cilvēks ar cerebrālo paralīzi uzskata, ka nevar ēst publiskā vietā, jo “es taču ēdu neglīti”, zēnu ar smagiem intelektuālās attīstības traucējumiem bērnudārzā ieslēdz garderobē bez logiem, “lai trako tur, kamēr citi guļ”, meita, kas palīdz savai nedzirdīgajai mammai iestāties darbā par apkopēju, saņem negaidītu atteikumu, jo “nedzirdīga apkopēja taču neko nevarēs izdarīt” - tās ir tikai dažas situācijas, kas raksturo gan pašu cilvēku attieksmi pret savu situāciju, gan sabiedrības attieksmi, rīcību un klajus diskriminācijas gadījumus. SUSTENTO ilggadējā pieredze darbā ar cilvēkiem ar invaliditāti rāda, ka cilvēki ar invaliditāti bieži nespēj identificēt cilvēktiesību pārkāpumus un uz invaliditāti balstītu diskrimināciju - pat gadījumos, kad ir skaidri redzami cilvēktiesību pārkāpumi, šie cilvēki nezina, kur griezties un kā risināt šo jautājumu. Valsts politikas rezultātā ilgstoši nolikti lūdzēju lomā, cilvēki samierinās un pat necenšas situāciju mainīt, bet pašizolējas. Ieilgstot šādai situācijai, diskriminācija sabiedrībā var kļūt par normu. Un tas nav pieļaujami. Tāpēc ļoti nozīmīga projekta aktivitāte bija semināri cilvēkiem ar dažāda veida invaliditāti, kuros dalībniekiem tika stāstīts par viņu tiesībām, kā arī tika analizētas dažādas situācijas, kurās cilvēki ir nonākuši diskriminācijas upura lomā.
Jautāti, kas bijis svarīgākais, ko izdevies iedot semināru dalībniekiem, organizācija kā pirmo nešaubīgi min, ka projektā izdevies palīdzēt cilvēkiem apzināties savu vērtību, ko nereti ir iedragājusi tieši sabiedrības attieksme. Vairākos simtos semināru dalībnieku ir izdevies stiprināt apziņu, ka “es arī drīkstu” – es drīkstu ēst publiskās vietās arī tad, ja man ir cerebrālā trieka, un es arī drīkstu iekāpt autobusā, lai arī tas var aizņemt ilgāku laiku.
Ja cilvēkam visu laiku stāsta, ka viņš ir slims un neko nevar, tad agri vai vēlu viņš tam notic arī pats. Un savukārt, kamēr šai grupai būs apziņa, ka “es esmu nabadziņš”, tāda būs arī sabiedrības attieksme un tas pie nekā jēdzīga nenovedīs – tā apburto loku mijiedarbībā ar sabiedrību komentē projekta īstenotāji.
Ceļā uz spēcīgu atbalsta tīklu diskriminācijas upuriem
SUSTENTO atzīst, ka šobrīd valstī ir liels “caurums” attiecībā uz atbalstu diskriminācijas upuriem - vienīgā vieta, kur griezties pēc palīdzības un atbalsta ir Tiesībsarga birojs, taču nereti vienīgais biroja piedāvātais risinājums ir vēršanās tiesā, kam cilvēki nav gatavi, jo tas ir garš un dārgs process, kuram noslēdzoties, jautājums nereti vairs nav aktuāls vai ir sen aizmirsts.
Cilvēkus ar invaliditāti Latvijā atbalsta arī vairāki desmiti nevaldības organizāciju, taču arī šajā ziņā ir daudz izaicinājumu un pilnveidošanās iespēju. Proti, šajā jomā strādājošās organizācijas bieži ir ne tikai “socializēšanās vieta”, kur atnākt parunāties un kur ir pieejami dažādi pasākumi, sporta spēles, kultūras, pasākumi, teātra pulciņš vai ansamblis, bet arī pirmā vieta, kur griežas cilvēki, kad viņiem rodas sajūta, ka ir pārkāptas viņu tiesības vai viņi ir diskriminēti, taču diemžēl šajos jautājumos organizācijām ne vienmēr ir pietiekamas zināšanas un izpratne atbalsta sniegšanu. Tāpēc ļoti nozīmīga projekta aktivitāte bija semināri, kuru galvenais mērķis bija stiprināt šo organizāciju zināšanas par atbalstu, ko tās var sniegt cilvēkiem, kuri saskārušies ar diskrimināciju.
Kursu laikā to dalībnieki padziļināti apguva cilvēktiesību teoriju, diskriminācijas veidus, jomas, kurās cilvēki ar invaliditāti visbiežāk saskaras ar diskrimināciju, kā arī iespējamos palīdzības veidus. Projekta īstenotāji stāsta, ka semināru laikā organizācijām tika iedoti “ieroči” – ko darīt konkrētā situācijā. Piemēram, gadījumā, kad autobusa šoferis aizver durvis cilvēkam ratiņkrēslā, organizācijas tika aicinātas vispirms risināt situāciju vietējā līmenī, vēršoties pie tuvāk esošās atbildīgās personas – šajā gadījumā pie pārvadāšanas uzņēmuma vadītāja, jo ne vienmēr pie visa vainojama valdība un par diskriminācijas gadījumiem atbildīgās personas nereti ir tuvāk un ir daudz sasniedzamākas.
Semināru rezultātā ir veidojusies tāda kā neformāla atbalsta sistēma cilvēkiem ar invaliditāti diskriminācijas gadījumā, taču ir jāturpina strādāt, lai arvien vairāk cilvēku zinātu par šīm organizācijām un nebaidītos tās uzrunāt, savukārt organizāciju rokās būtu nepieciešamie atbalsta mehānismi un zināšanas – tā, vērtējot organizāciju semināru rezultātus un tālākos darbus, uzsver projekta īstenotāji.
Jautāti, vai cilvēkos un atbalsta organizācijās nav šīs sajūtas “nav vērts, tāpat jau neizdosies”, organizācija atzīst, ka šo attieksmi salauzt iespējams tikai tad, ja vienreiz izdodas. Un pieredze rāda, ka ir. Ir tikai jādara.
Un kas tālāk?
Stāstot par turpmākajiem darbiem, kas turpinās AIF projektā aizsākto, organizācija uzsver, ka noteikti jāturpina runāt par jauniem veidiem, kā atbalstīt diskriminācijas upurus. Lai arī Tiesībsarga birojs ir labs atbalsta punkts, tas nereti reaģē ļoti lēni, un tas nav pieļaujami situācijās, kas jārisina nekavējoties. Tāpat vienlaikus ir jāturpina stiprināt neformālais atbalsta organizāciju tīkls cilvēkiem ar invaliditāti, kam arī turpmāk būs nozīmīga loma, atbalstot cilvēkus ar invaliditāti, tostarp diskriminācijas situācijās. Organizācija norāda, ka Latvijā šajā jomā strādājošās organizācijas nereti ir specializējušās noteiktā invaliditātes veidā, taču efektīvākas atbalsta sistēmas izveidei ir ļoti svarīgi, ka organizācijas paplašina savu redzesloku par dažāda veida invaliditāti un spēj sniegt atbalstu plašākam cilvēku lokam, tāpēc jo īpaši nozīmīgi ir turpināt iesākto izglītojošo darbu, lai veidotu spēcīgu tīklu, kam nākotnē varētu piešķirt arī plašākas pilnvaras un resursus, piemēram, pašvaldības līgumus par diskriminācijas upuru atbalstīšanas pakalpojumiem.
Lai ar invaliditāti saistītus jautājumus visaptveroši risinātu valstiskā līmenī, piemēram, dažādu jomu normatīvajos aktos iekļautu jautājumu par diskriminējošu attieksmi, vēl viens nozīmīgs process, kurā organizācija izmantos projekta laikā gūtos datus un atziņas, ir invaliditātes intergrupas izveidošanas rosināšana Saeimā. Šāda intergrupa jau šobrīd pastāv Eiropas Parlamentā, un tajā apvienojas deputāti, kam rūp invaliditātes jautājumi neatkarīgi no viņu partejiskās piederības. Latvijā vēl aizvien invaliditātes jautājumi tiek skatīti ļoti šauri, pamatā saistībā ar sociālajiem jautājumiem, attiecīgi Saeima jebkādus ar invaliditāti saistītos jautājumus novirza uz Sociālo un darba lietu komisiju. Intergrupas izveide Saeimā palīdzētu invaliditāti skatīt kā horizontālo prioritāti, tādējādi dažādu partiju deputāti varētu pārstāvēt šos jautājumus atbilstošajās Saeimas komisijās.
Atskatoties uz projektā paveikto, ir patiess gandarījums. Tikšanās reģionos, atbalsta tīklojuma izveide, elektronisko plašsaziņas līdzekļu monitorings – visas šīs darbības organiski iekļāvās citās mūsu organizācijas aktivitātēs, ko realizējam invaliditātes jomā, organiski tās papildinot un, kas īpaši nozīmīgi, - sniedzot atgriezenisko saiti,” atzīst SUSTENTO valdes priekšsēdētāja Gunta Anča.
Taču skaidrs, ka šis projekts ir tikai viens solis ilgtermiņa pārmaiņu virzienā. Sabiedrības attieksmes maiņu nevar panākt divu gadu darba ietvaros, tas ir ilgstošs process plānveida virzībai, kur vienlīdz nozīmīgas ir abas puses – gan cilvēki ar invaliditāti, kas apzinās savas tiesības un spēj pilnvērtīgi tās pārstāvēt, gan sabiedrības tā dēvētā “veselā daļa”, kas gatava būt atvērta un pieņemoša, lai veidotu Latviju kā mūsdienīgu un iekļaujošu valsti.
